Šo faktoru ietekmē rodas dažādas negatīvās parādības kā augsnes izskalojumi, mehāniskā augsnes aizplūšana, augsnes struktūras noārdīšana u. c. To visu var pastiprināt vai samazināt cilvēka ietekme. Ir daudzi tehnoloģiskie paņēmieni un iespējas, kā mazināt augsnes degradācijas dinamiku.
Šoreiz par vienu no svarīgākajiem faktoriem, tas ir, par ūdens un augsnes mijiedarbību. Bez ūdens nav iedomājama augsnes pastāvēšana un augu augšana tajā. Pēdējos gados redzam, un jo sevišķi šajā sezonā, ka daudzviet intensīvu nokrišņu gadījumā rodas būtiskas problēmas, pat tiktāl, ka lauksaimniekiem ir jāpiesakās bojājumu kompensācijām. Pašlaik gan notiek bojājumu apzināšana, foto fiksācija, respektīvi, lai saprastu, cik daudz ir patieso ūdens radīto bojājumu.
Mēģināsim saprast, vai visu mēs varam novelt uz dabas pleciem, ka, lūk, daba rada mums ekstremālus laika apstākļus un rezultātā mums rodas lielas problēmas. Objektīvi vērtējot, tā ir tikai daļēja patiesība.
Ūdens apriti ietekmē vairāki faktori.
Meži
Meži ir ne tikai vieni no mikroklimata, bet pat klimata veidotāji. Kā lai neatceras stāstu no grāmatas “Gajas dārzs”, kur Arizonas tuksnesī tika izveidota maza kokaugu saliņa 500 m2 platībā. Tur bija liela augu daudzveidība, kas pievilināja daudzas citas dzīvības sugas. Tas nozīmē, ka kokaugiem ir milzīga loma vides faktoru ietekmēšanā. It sevišķi tas attiecas uz ūdens piesaistīšanu. Respektīvi meži ir milzīgs ūdens resursu akumulētājs, kā arī tiem ir liela loma ūdens kopējā apritē. Tas nozīmē, ka, aktīvi ietekmējot mežu produktīvās platības, tās izcērtot, būtiski tiek mazināta mežu loma ūdens apritē un tā akumulācijā. Vēl vairāk, šobrīd aktīvā mežu teritoriju sagatavošana vēja parku ierīkošanai ir ļoti tuvredzīga rīcība, jo tas vēl vairāk pastiprinās ūdens aprites traucējumus, samazināsies dabiskās ūdens uzkrāšanās iespējas, pat neņemot vērā tiešo ietekmi uz ūdens apriti. Rezultātā lauksaimniecības platības būtiski izjutīs vēja parku ietekmi. Meži ir ļoti spēcīgs kopējo ekosistēmu stabilizējošs faktors. Diemžēl ārkārtīgi spēcīgā mežizstrādes lobiju ietekme nerāda neko labu.
Skandināvijā piekoptā kailciršu prakse rada aizvien vairāk platību, kas funkcionalitāti atgūst pamazām. Ekosistēmas atgriešanās notiek tikai 40 gadu laikā, tā ir viena cilvēku paaudze. Diemžēl joprojām nesadzirdēti paliek tie mežu nozares speciālisti, kuri iesaka, ka vajag izmantot Vācijas pieredzi, kas no platības izņem produktīvākos kokus, ļaujot pārējiem kokiem un sistēmai turpināt funkcionēt, tajā skaitā pildot lomu ūdens aprites un uzkrāšanas nodrošināšanā. Kamēr ekonomiskais faktors prevalēs pār veselo saprātu, kopējā situācija, ko sajutīs arī lauksaimnieki, tikai pasliktināsies.
Koki un cita rakstura apaugums
Kokaugiem ir neatsverama loma arī lauksaimnieciskajās platībās. Tie palīdz mazināt meteoroloģisko faktoru ietekmi, mazinot arī ūdens iespējamo agresīvo ietekmi uz sējumiem un stādījumiem.
Joprojām notiek aktīva apauguma noņemšana lauksaimnieciskajās teritorijās, par ko liecina aktīvās dažādu uzņēmumu reklāmas, kas norāda uz pastāvīgu un stabilu pieprasījumu. Atkal izmantotā prakse ir līdzīga kā mežos, tikai un vienīgi kailcirte, labākajā gadījumā atstājot kādu koku. Atkal dominē ekonomiskais faktors, jo jebkura cita metode tiek noraidīta kā neērta un, galvenais, ekonomiski neizdevīga. Cilvēki nesaprot, ka, jo viengabalaināka kļūs lauksaimnieciskā teritorija, jo agresīvāka būs arī ūdens ietekme. Kokaugi aiztur un patērē ūdeni, ja to vairs nav, ūdens notece pieaug, līdzi bieži vien raujot augsnes daļiņas. Ātrāk iestājas sausums vai intensīvu nokrišņu gadījumā notiek platību pārplūšana, kas neglābjami bojā sējumus un stādījumus. Skaidrs, ka maniakālā vēlme katru koku apauguma kvadrātmetru pārvērst lauksaimnieciskā platībā, ko var pieteikt atbalsta maksājumiem, mūs noteikti un stabili ved pretī vēl lielākām problēmām. Spītīgā atteikšanās no atbalsta jaunu koku stādīšanai lauksaimnieciskās platībās, izmantojot agromežsaimniecības metodes, situāciju turpina pasliktināt. Viss kā bumerangs nāk un nāks atpakaļ, arvien spēcīgāk un agresīvāk. Pagaidām cēloņu un seku izpratne kā lauksaimnieku, tā lauksaimniecības politiku veidojošu speciālistu vidū ir tālu no vēlamā.
Ūdens notece
Tā ir tiešā veidā saistīta ar iepriekšminētajiem diviem faktoriem. Jo mazākas ir mežu un kokaugu platības lauksaimnieciskajās zemēs, jo spēcīgāka ir ūdens notece, ātri radot ūdens deficītu lauksaimnieciskajās platībās, kam likumsakarīgs rezultāts ir sausums (kārtējie lauksaimniecisko kultūru audzēšanas zaudējumi). Šādu zaudējumu kompensēšana tikai un vienīgi pieaugs. Ja mērķtiecīgi atbalstu novirzītu fragmentētas lauksaimnieciskās ainavas veidošanai, šādi kompensējošie maksājumi ilgtermiņā saruktu. Ūdens noteces regulējošās sistēmas ir ilgtermiņā un no jauna būvējamas, un rekonstruējamās ir obligāti jāveido regulējamas, kas rada iespējas, ja ir nepieciešams, novadīt lielākus ūdens daudzumus, un, ja nepieciešams, ūdeni aizturēt attiecīgajā teritorijā. Diemžēl izbraukuma laikā Aizkraukles novadā nācās redzēt, kā ceļu uzturētāji ūdens noteci nevis sakārtoja pēc būtības, bet gāja vieglākās pretestības ceļu, ierīkojot jaunu caurteku par 0,5 m augstāk, rezultātā lielas platības palika joprojām mitras, vairs netiek pilnvērtīgi nosusinātas, kas upeņu saimniecības īpašniekam liedz pilnvērtīgi apkopt upenājus. Cēloņi un sekas. Harmoniski veidotās saimniecībās var iet vēl pilnvērtīgāku ceļu, veidojot akumulācijas dīķus. Nesen, Zviedrijā esot, redzēju, ka tieši šāds risinājums ir paredzēts vienā no bioloģiskajām saimniecībām. Šis ir viens no kompleksiem jautājumiem, kas jārisina pēc būtības. Pirmkārt, risinājumu dara sarežģītāku tas, ka vienas teritorijas ir saimniekiem īpašumā, bet citas ir iznomātas. Ja pirmajā gadījumā saimnieki salīdzinoši labi pārzina situāciju ar ūdens noteci, tad to, kāda situācija ir kaimiņiem, iespējams, konkrētai pašvaldībai – nē. Tāpēc ne vienmēr tur būs konstruktīva sadarbība, bet tāda ir jāveido, jo tas ļauj izbūvēt sarežģītākas ūdens apsaimniekošanas būves un īstenot projektus. Daudz problemātiskāk ir ar platībām, kurām ir nomnieki, kuri parasti nav pārāk motivēti ieguldīt ūdens infrastruktūras objektos. Vēl grūtāk ir izveidot plānus un projektus kopējai sadarbībai. Skaidrs, ka trūkst kopējā valstiskā redzējuma par reģionālajiem risinājumiem vai vismaz novada līmenī. Cik garš, tik plats, šajā gadījumā nepietiek, ka risinājumus atrod un realizē vienā teritorijā, bet citur ar citām prioritātēm viss paliek pa vecam. Ar ūdens noteci ir kā ar savienotajiem traukiem.
Skaidrs ir tas, ka līdzšinējā pieeja, kas galvenokārt kalpoja pēc iespējas ātrākai ūdens aizvadīšanai no teritorijas, vairs neatbilst pašreizējām prasībām.
Meteoroloģiskie apstākļi
Ar ūdeni saistītās meteoroloģiskās dabas parādības ir lietus, lietusgāzes, sniegs. Interesanti ir tas, kas ilggadīgie meteoroloģiskie dati rāda, ka kopumā joprojām nemainās kopējais nokrišņu daudzums, kas ir labā ziņa. Savukārt sliktā ziņa ir tā, ka to sadalījums par mēnešiem ir atšķirīgs, kas lauksaimniekiem nozīmē to, ka veģetācijas perioda laikā, kas ir aprīlis–oktobris vai dažkārt arī marts un novembris, rodas problēmas ar ūdens nodrošinājumu. Nokrišņu nevienmērības samazināšanai tradicionālie risinājumi ir finanšu ietilpīgi, jo prasa laistīšanas sistēmas, prasa dziļurbumus, kas nodrošina neatbilstošu ūdeni laistīšanai, iztukšojot pazemi. Mēs radām problēmas nākotnei, un tās ir divas.
Ar dziļurbuma ūdeni laistītās platības pamazām sasāļojas, ir sākušies procesi, kas potenciāli var novest pie tā, ka šīs platības nākotnē var kļūt nepiemērotas lauksaimniecisko kultūru audzēšanai. Otrs risks ir virsūdeņu nonākšana gruntsūdeņos, kāpēc pieaug risks, ka ūdens no turienes var nokļūt dziļāk pazemes tukšumos. Tas rada draudus virsūdeņu pastāvēšanai, bet tie vajadzīgi kā cilvēkam, tā lopiem, tā arī augiem.
Par to, kādas ir problēmas saistībā ar augsni un ūdens apriti, – otrajā daļā.
